Pirmajos mēnešos dzīve ar kucēnu bieži vien ir kā neliels haoss – rotaļas, miegs, ēšana un, protams, peļķes vietās, kur tās noteikti negribētos redzēt. Daudzi saimnieki šajā brīdī sāk šaubīties, vai suns vispār kādreiz sapratīs, ka tualete ir ārā, nevis uz grīdas vai paklāja. Patiesībā kucēna podiņmācība nav ne mistika, ne loterija. Tā ir skaidra, loģiska sistēma, kas strādā vienmēr, ja to ievēro konsekventi. Un pats svarīgākais ir, ka šī sistēma neprasa sodīšanu, dusmas vai skarbus paņēmienus. Tā balstās uz bioloģiju, rutīnu un mierīgu komunikāciju.
Kāpēc sodīšana nedarbojas un rada problēmas?
Sodīšana par peļķi istabā ir ne tikai neefektīva, bet arī kaitīga. Suns nespēj savienot notikumus. Viņš nesaprot, ka peļķe pirms desmit minūtēm ir iemesls, kāpēc saimnieks tagad dusmojas. Viņš saprot tikai to, kas notiek konkrētajā sekundē. Ja saimnieks kliedz, suns secina: “Saimnieks ir bīstams, kad es esmu pie peļķes.” Savukārt, ja saimnieks bāž purnu peļķē, suns secina: “Peļķe ir bīstama, saimnieks ir bīstams, es esmu apdraudēts.”
Rezultāts ir pretējs tam, ko saimnieks vēlas. Suns sāk baidīties nokārtoties saimnieka klātbūtnē. Pastaigā viņš turēsies, cik ilgi vien var, un tiklīdz atgriezīsies mājās un saimnieks pagriezīs muguru, peļķe būs tur, kur suns jūtas droši. Tas nav spīts, tās ir bailes. Tāpēc sodīšana nav daļa no mācību sistēmas – tā ir jāizslēdz pilnībā.
Ko darīt brīdī, kad pieķer kucēnu čurājam?
Ja redzi, ka kucēns čurā uz grīdas, nekļūsti skaļš. Vari mierīgi pateikt “hei” vai “stop”, tikai lai pievērstu uzmanību. Ja viņš pārtrauc, paņem un izved suni ārā. Ja viņš turpina, tas nozīmē, ka tiešām ļoti vajadzēja, un nav pamata satraukumam. Suņi kucēna vecumā vēl nespēj kontrolēt urīnpūsli tā, kā to dara pieauguši suņi.
Savukārt pēc tam, kad suns nokārtojas ārā, viņš ir pienācīgi jāuzslavē vai jāiedod gardums. Emocionāla, patiesa sajūsma ir spēcīgākais mācību instruments. Pēc tam peļķi mājās jāsatīra ar fermentu tīrītāju, jo parastie līdzekļi neatņem smaku, ko suns jūt. Ja smaka paliek, vieta kļūst par “tualeti”, un suns tur visticamāk atgriezīsies.
Komanda, kas padara dzīvi vieglāku
Nokārtošanos var iemācīt pēc komandas, kas vēlāk atmaksājas simtkārtīgi. Komanda palīdz situācijās, kad ārā ir auksts, līst lietus vai vienkārši nav laika garai pastaigai. Suns, kurš zina komandu, nokārtojas ātri un droši.
Kad redzi, ka kucēns ārā sāk riņķot un meklēt vietu, tieši tajā brīdī saki izvēlēto vārdu. Tas var būt “pačurā”, “nokārtojies” vai jebkas cits. Svarīgi, lai visi ģimenes locekļi lietotu vienu un to pašu vārdu. Kad suns ir sācis darīt savu darbu, klusi paslavē ar balsi. Kārums tiek dots tikai tad, kad viņš ir pabeidzis.
Šo sistēmu turpini vismaz divus līdz trīs mēnešus pēc tam, kad liekas, ka suns jau visu saprot. Kucēni bieži regresē, ja slavēšana tiek pārtraukta pārāk agri.
Cik bieži kucēns patiesībā jāved ārā?
Runājot par kucēnu vešanu ārā, bieži rodas pārpratumi un mīti. Jaunam kucēnam, īpaši 2 līdz 4 mēnešu vecumā, urīnpūslis fiziski nespēj noturēt šķidrumu vairākas stundas. Šajā vecumā kucēns jāved ārā 6 līdz 10 reizes diennaktī, nevis trīs vai piecas.
Nomoda laikā urīnpūslis var piepildīties ik pēc 45 līdz 60 minūtēm. Tas nozīmē, ka mazs kucēns tiešām jāved ārā aptuveni ik pēc stundas, ja viņš ir nomodā, rotaļājas vai kustas. Šeit nav runa par modināšanu – guļošs kucēnu nevajag traucēt. Taču nomodā esošs kucēns nevar noturēt tik ilgi, kā to spēj pieaudzis suns.
Tāpēc ieteikums “vest ārā katru stundu ir mīts” nav pareizs. Tas ir mīts tikai tad, ja runa ir par pieaugušu suni. Kucēnam tas ir fizioloģiski nepieciešams.
Kad obligāti jāved ārā?
Ir divi brīži, kad suns ārā jāved bez atrunām – tūlīt pēc pamošanās un pēc aktīvas rotaļāšanās. Šie ir brīži, kad urīnpūslis reaģē visātrāk. Papildus tam jāņem vērā kucēna individuālais ritms – daži pēc ēšanas steidzas ārā, citi nē. Bet kopējais pastaigu skaits jaunam kucēnam ir lielāks, nekā daudzi domā.
Dienas režīms, kas strādā reālajā dzīvē
Kucēna organisms strādā ritmā. Ja diena ir strukturēta, suns ātri saprot, kad ir laiks rotaļām, kad miegam un kad tualetei. No rīta, tiklīdz suns pamostas, uzreiz jāiet ārā. Ne pēc čībām, ne pēc kafijas. Tiklīdz acis atvērās – ārā.
Pēc tam seko īstā pastaiga, kas sakrīt ar ēdienreizi. Ošņāšana ir mentāli nogurdinoša, tāpēc garā pavada palīdz sunim izpētīt apkārtni un nomierināt nervu sistēmu. Savukārt mājās kucēnam vajadzīgs mentālais darbs – triki, meklēšanas spēles, interaktīvas rotaļlietas. Pēc ēšanas jādod kaut ko graužamu, kas nomierina un palīdz organismam pārslēgties uz miera režīmu. Tad seko miegs, kas ir tikpat svarīgs kā pastaigas. Guļošs kucēns nečurā, un tas ir tavs brīvais laiks. Taču tad, kad suns pamostas, cikls sākas no jauna.
Naktis un rīti
Ja diena ir strukturēta pareizi, lielākā daļa kucēnu nakti izguļ bez problēmām. Organisms naktī strādā lēnāk, un tas, ko suns apēd vakarā, neiziet cauri zarnām līdz pat rītam. Tomēr rīts būs agrāks nekā parasti.
Ja naktī dzirdi smilkstēšanu, tas bieži vien ir tikai sapnis. Nelec kājās pie katras skaņas. Tomēr, ja suns tiešām pamostas un staigā nemierīgi, izved ārā klusi, bez sarunām un rotaļām. Nakts iziešana nav izklaide.
Ko darīt, ja šķiet, ka nekas nestrādā?
Ja konsekventi ievēro režīmu jau vairākas nedēļas, bet progresa joprojām nav, vērts meklēt dziļākus cēloņus. Nereti pie vainas ir medicīniska problēma, piemēram, urīnceļu infekcija, ko var diagnosticēt tikai veterinārārsts. Ja kucēns spītīgi atgriežas vienā un tajā pašā vietā uz paklāja, pie vainas var būt nepietiekami iztīrīta smaka – šeit talkā jānāk fermentu tīrītājam. Atceries, ka īslaicīgs regress pēc vakcinācijas, pārvākšanās vai stresa ir pilnīgi normāla parādība. Šādos brīžos vienkārši atgriezies pie pamata sistēmas uz nedēļu vai divām.
Noslēgumā
www.tezinas.lv – Mājdzīvnieki
Avoti: obidog.lv
